Saṁyutta Nikāya 35.166 16.

Sakkāyadiṭṭhipahānasutta

Nandikkhayavagga Sakkāyadiṭṭhipahānasutta Atha kho aññataro bhikkhu …pe…

Then a certain disciple ...

etadavoca: “kathaṁ nu kho, bhante, jānato kathaṁ passato sakkāyadiṭṭhi pahīyatī”ti?

said this: How, venerable sir, does one know and see so that identity view is abandoned?

“Cakkhuṁ kho, bhikkhu, dukkhato jānato passato sakkāyadiṭṭhi pahīyati.

Disciple, by knowing and seeing the eye as suffering, identity view is abandoned.

Rūpe dukkhato jānato passato sakkāyadiṭṭhi pahīyati.

By knowing and seeing forms as suffering, identity view is abandoned.

Cakkhuviññāṇaṁ dukkhato jānato passato sakkāyadiṭṭhi pahīyati.

By knowing and seeing eye-consciousness as suffering, identity view is abandoned.

Cakkhusamphassaṁ dukkhato jānato passato sakkāyadiṭṭhi pahīyati …pe…

By knowing and seeing eye-contact as suffering, identity view is abandoned.

yampidaṁ manosamphassapaccayā uppajjati vedayitaṁ sukhaṁ vā dukkhaṁ vā adukkhamasukhaṁ vā tampi dukkhato jānato passato sakkāyadiṭṭhi pahīyati.

Whatever feeling arises with mind-contact as condition: whether pleasant, painful, or neither-painful-nor-pleasant: by knowing and seeing it as suffering, identity view is abandoned.

Evaṁ kho, bhikkhu, jānato evaṁ passato sakkāyadiṭṭhi pahīyatī”ti. Ekādasamaṁ.

Thus by knowing and seeing in this way, identity view is abandoned.